Kas ir tava "laimes atslēdziņa", kā tu to izjūti ikdienā, ne tikai mākslā?

Mana laimes atslēdziņa slēpjas radīšanā, un ne tikai mākslas jomā! Man ir arī dažādi radoši hobiji, piemēram, adīšana un tamborēšana, kas šobrīd, liekas, piedzīvo renesansi. Starp citu, lielāko daļu savu skatuves tēla elementu esmu radījusi pati. Vēl es brūvēju kombuču un junu – fermentētus, megagaršīgus dzērienus.

Radīšana ir ļoti plašs jēdziens, un mani aizrauj arī pafilozofēšana. Par radīšanu es saucu arī apzināšanos, ka mēs katrs pats radām savu realitāti – šī apziņa rada sajūtu, ka mēs esam saimnieki savā dzīvē un ļauj just brīvību, kas man ir ļoti svarīga vērtība.

Kas tevi šobrīd iedvesmo?

Man ir svarīgi, ka tas, ko daru, ir funkcionāls un noderīgs, ne tikai izklaidējošs vai dekoratīvs. Tādēļ agrāk parasti domāju par mākslu kā par instrumentu, un mani iedvesmoja lietas, kurām es vēlos pievērst uzmanību, piemēram, klimata problēmas. Bet, strādājot pie albuma, atskārtu, ka ļoti svarīgi ir arī dalīties ar savu autentisko enerģiju, ka “lielajā plānā” viss ir smalki izplānots – ja man ir vēlme radīt mūziku, tad pasaulei tas šobrīd ir nepieciešams. Mūzikas radīšanā mani iedvesmo seno, tradicionālo lietu apvienošana ar jaunām tendencēm, piemēram, etno instrumenti + elektronika, ko izmantoju savā mūzikā.

Kā Tu raksturotu sava debijas albuma “Stāsti par debess ķermeņiem" skanējumu un lirisko vēstījumu?

Albums ir kā spoguļattēls manai autentiskajai būtībai. Skanējums ir ļoti sievišķīgs, tas nozīmē arī – ļoti mainīgs, neierāmējams, nenotverams, varbūt grūti definējams – brīžiem skaļš un emocionāls, brīžiem kluss un introverts, dažādas emocijas translējošs. Tomēr dominējošā noskaņa ir ēteriska, jutekliska, brīžiem trausla, daudzslāņaina. Albuma skanējumā saplūst organiskā un elektroniskā pasaule.

Man svarīgi bija radīt vidi, kurā cilvēks (klausītājs) var ieelpot lēnāk un dziļāk. Mēs tik bieži esam ierauti ātrumā, steidzoties izdomāt katru savu nākamo soli, ka piemirstam — arī klusums ir vērtība. Šajā mūzikā tam ir telpa — būt, sajust, apstāties. Apzināti nesekoju trendam – radīt arvien īsākas dziesmas. Ļāvu tām būt tik garām, cik nepieciešams.

Kas tevi iedvesmoja pašai ķerties pie producēšanas?

Ūūū, šī ir mana mīļākā daļa no tā visa plašā spektra, kas mūsdienās slēpjas zem vārda “mūziķis”. Es esmu sevi labi iepazinusi; es zinu, kas esmu, un zinu, kas man patīk, līdz ar to man bija konkrēta vīzija, kādu vēlos dzirdēt savu mūziku. Sadarbojoties ar producentu, vienmēr būs “melnais caurums”, kur pazudīs daļa no manas vīzijas. Tādēļ atlocīju piedurknes un ķēros klāt. Liku kopā visu, kas man patīk, apzināti nedomājot, kādas ir formulas un likumi mūzikas producēšanā, bet vadoties pēc sajūtām, cenšoties notranslēt savu iekšējo pasauli, parādot to maksimāli autentisku, sevi piesakot kā solomākslinieci. Turklāt es esmu ļoooti zinātkāra, man nepārtraukti patīk apgūt jaunas teritorijas, mācīties jaunas prasmes. Producēšanas process bija mans rotaļlaukums, kur es atradu daudz prieka. Sakot šo visu, es ar lielu interesi esmu atvērta abpusēji iedvesmojošām sadarbībām.

Tavs pirmais producētais singls “Tuvāk pavasarim” izskanēja ļoti pārliecinoši — vai arī debijas albuma citus skaņdarbus esi producējusi pati?

Jā. Albums sastāv no diviem pērn izlaistiem singliem un septiņām jaunām dziesmām, kuras ir pašas producētas. Pie paša pirmā singla “Miljardiem gadu” sadarbojāmies ar Agnesi Rakovsku kā dziesmas līdzautori un producentiem Armandu Varslavānu un Edgaru Vilcānu.

Kas bija lielākais pārsteigums vai atklāsme, strādājot pie sava pirmā albuma?

Uzticēties procesam – tas ir vēl viens ļoti svarīgs aspekts, kādēļ nolēmu albumu producēt pati. Darot, darot un darot, tu mēdz atklāt daudzas lietas, risinājumus un pārsteigumus, kurus ar prātu pirms tam nekādi nav iespējams izplānot vai izdomāt! Šajā darīšanas un radīšanas rotaļā arī radās dziesmu aranžijas, kuras es nevarētu izstāstīt, piemēram, producentam, jo risinājumi radās procesā. Tas nenozīmē, ka materiāls būtu labāks vai sliktāks, bet tas nozīmē, ka es nebūtu x reizes pārsteigusi pati sevi.

Ja šis albums būtu kāda sajūta vai smarža – kas tā būtu?

Dziesmas ir ļoti dažādas, tās stāsta dažādus stāstus. Albums ir veidots kā secīgu stāstu virkne, kas izved cauri visiem gadalaikiem, līdzīgi kā sieviete katru mēnesi izceļo cauri šim gadalaiku ciklam. Līdz ar to tiek piedzīvota sajūtu buķete. Runāt par šo cikliskumu man ir ļoti svarīgi, jo mūsdienās, kad notiek intensīva cīņa par līdztiesību, nereti sieviete tiecas un patiešām kļūst vienlīdzīga ar vīrieti; sieviete mēdz vai ir spiesta piemirst un neievērot savu dabisko ritmu. Mēs neesam tā veidotas, lai būtu tik konstantas kā vīrieši – daba nav paredzējusi, ka nemainīgi katru dienu varam uzstādīt ātruma un jaudas rekordus.

Mēdzu teikt, ka mans otrais vārds ir Melanholija, tādēļ likumsakarīgi, ka albums ar to sākas. To raksturo rudens noskaņa. Tad nāk tumšais ziemas periods, kurš izskan dziesmās “Kolīzija” un “Ceļas frekvences”. Pēc tām seko “Tuvāk pavasarim”, kur mostas rotaļīga prieka sajūtas, un nobeidzas ar enerģiskākajām “vasaras dziesmām” – “Paralēlās pasaules” un “Miljardiem gadu”.

Kā tu zini, kad dziesma ir “gatava”? Vai vispār ir tāds brīdis?

Jā! Kad vairs nespēju koncentrēties uz tehniskajām lietām, kas vēl jāuzlabo, un sāku pie dziesmas vaibot, tā ir tuvu finišam! Es neesmu no tiem, kas nevar pabeigt mākslas darbu. Bet arī apzinos, ka, iespējams, pēc gadiem, klausoties, spriedīšu citādi.

Tu bieži izmanto dabas skaņas un sadzīves priekšmetus – kas ir visneparastākais instruments vai skaņa, ko esi izmantojusi savā mūzikā?

Reiz izmantoju pērnā gada Jāņu vainagu – lapu čaboņa radīja smalka šeikera efektu. Bet kaut kur procesa gaitā šis sampls pazuda no gala versijas. Tā notiek – dziesmu fināla versijas ir aizgājušas ļoti tālu no to sākotnējām skicēm. Dziesmā “Miljardiem gadu” ierakstīju sava trīsgadnieka balstiņu. Dziesmā “Ceļas frekvences” izmantots visai neparasts instruments – vintage elektroniskās akordu ērģeles, kas atrastas second-hand veikalā.

Man vistuvākie ir pūšamie instrumenti, tādēļ man ir izveidojusies to kolekcija. Vislielāko uzmanību parasti piesaista virstoņu flauta futujara – mūsdienīgs hibrīdinstruments, kas cēlies no slovāku tradicionālās fujaras. Futujara piešķir visai neparastu skanējumu dziesmai “Kolīzija”.

Kāda ir tava pieeja mūzikas videoklipu veidošanai? Kā no idejas nonāc līdz tās realizācijai?

Šī ir tā joma, kur man ļoti patīk sadarboties ar citiem gudriem prātiem. Es bieži sāku ar sajūtu, nevis konkrētu stāstu – kāda krāsa, kustība vai gaisma mani uzrunā. Tālāk domāju, kā ar atrastajiem elementiem varu nodot dziesmas vēstījumu. Man patīk meklēt neparastus un jaunus risinājumus. Bieži vien tie slēpjas kādos ierobežojumos (budžeta, laika ierobežojumi), kas liek domāt radoši.

Ja būtu iespējams atgriezties atpakaļ laikā, kad biji maza meitene, kādu padomu tu sev iedotu?

NE – BAI – DIES. Vecāki, vēloties pasargāt savus bērnus, bieži vien rada tiem iespaidu, ka pasaule ir baismīga un draudu pilna. Un tad sanāk dzīvot “puskājā”. Bailes ir visizplatītākais iemesls, kādēļ cilvēki neseko savai sirdij, sapņiem. Parasti šīs bailes ir iluzoras.

Ja tu nebūtu mūziķe, kādu profesiju tu, iespējams, izvēlētos un kāpēc?

Es esmu no tiem cilvēkiem, kas var būt viss un nekas. Bērnībā manas sapņu profesijas bija arheologs, cirka māksliniece-akrobāte un balerīna. Pieaugot visu dzīvi esmu grozījusies ap radošajām profesijām. Esmu ļoti mainīga un plūstoša – arī tagad, paralēli mūziķes ceļam, daru daudzas lietas vienlaicīgi: esmu profesionāla grafikas dizainere, mentore mūzikas izglītības projektā “Zvaigznāja klase”, skaņas dizainere dažādos audiobrendinga projektos. Manu nodarbošanos nosaka vēlme būt noderīgai sabiedrībā, pienest kādu vērtību.

Kādus izklaides pasākumus tu labprāt apmeklē, kāpēc?

Es dzīvoju ārpus pilsētas, man ir svarīgs miers un klusums, tādēļ bieži atpūšos un izklaidējos savā dabas nostūrī – gatavojot ēdienus uz uguns, garās pastaigās un dziļās sarunās ar tuvākajiem draugiem. Bet reizēm es dodos uz pilsētu (vasarā – open-air festivāli), lai kārtīgi izdejotos kopā ar savu urbāno cilti. Tas ir arī mans “sporta veids”. Man ļoti patīk arī intīmi koncerti, mākslas izstādes, radošas darbnīcas, kur galvenais ir tiešs kontakts ar citām dvēselēm.

Kur un kad tavi klausītāji varēs dzirdēt jauno albumu koncertā – vai plānots kāds prezentācijas pasākums?

Jā! Ikviens ir laipni aicināts uz albuma “Stāsti par debess ķermeņiem” prezentācijas koncertu – svinībām. Uz skatuves būsim kopā ar ģitāristu Jāni Tumpeli un perkusionistu Eināru Latiševu, kas atdzīvinās albuma dziesmas vēl krāšņākā skanējumā.

Pasākuma laiks: 2025. gada 5. jūnijs, plkst. 19.00
Vieta: “Zvaigznājs”, Tēraudlietuves iela 22, D ieeja, Rīga
Vairāk info: www.agnesedzjamko.lv