Kad tu pirmo reizi saprati, ka vēlies darboties mūzikas industrijā?

Tas bija jau bērnībā. Pirmais posms bija bērnudārza laikos, kad mājās patika pārģērbties un dziedāt uz krēsla vai gultas. Otrais posms bija jau sākumskolā, kad sāku aktīvi sapņot par mūzikas videoklipiem un savām dziesmām, un tad trešais posms bija pamatskolā, kad sapratu, ka vēlos mūziku mācīties padziļinātāk mūzikas vidusskolā. Šī vēlme būt un darboties mūzikā atnāca dabiski un nepiespiesti.

Kurš ir bijis nozīmīgs iedvesmas avots tavā karjerā?

Mana karjera nebūtu īpaša bez manām dziesmām, tādēļ uzskatu, ka manas dziesmas ir liela daļa no manas virzības karjerā, līdz ar to manas mūzikas iedvesmas avots ir mana dzīve, pārdzīvojumi un piedzīvojumi. Iedvesma ceļā uz panākumiem ir bijuši mani sapņi, kuri laika gaitā, jau kopš bērnudārza, ir attīstījušies pretī vēl lielākiem mērķiem. Nozīmīgs iedvesmas avots un vēlme turpināt iesākto noteikti ir bijis arī tuvinieku, draugu un skolotāju atzinīgais novērtējums par sasniegto, kā arī apkārtējo mūziķu un citu kultūras industrijas pārstāvju interese par manu daiļradi un tās atzinīgais vērtējums.

Daži mākslinieki uzskata, ka viņu radošā karjera ir arī sava veida sevis pašizināšana. Vai tu piekrīti šim viedoklim? Kā mūzika ir palīdzējusi tev izprast sevi?

Reizēm tiek turpinātas vecu dziesmu skices, jo kaut kas šajās iesāktajās dziesmās ir bijis labs, taču ļoti bieži šādām skicēm līdz galam nav pabeigti vārdi, līdz ar to, buroties cauri dziesmas stāstam, var pieķert sevi pie jaunām vai sen izdzīvotām emocijām, kas liek izdarīt tālākos secinājumus. Ne vienmēr dzīvošana pagātnes stāstā, par kuru tiek radīta dziesma, ir viegls process.

Pašizzināšana ir arī tajos brīžos, kad apskaties uz kādu sen sarakstītu dziesmu caur tagadnes prizmu un saproti, ka sanāk "kāpt uz vecajiem grābekļiem", respektīvi - mēdz arī tā būt, ka saproti, ka pagātne atkārtojas.

Mūzika priekš manis ir arī sava veida meditācija un dienasgrāmata, līdz ar to tā ir palīdzējusi saprast manas sajūtas, emocijas un domas par kādu konkrētu dzīves situāciju, par kuru esmu radījusi dziesmu. Visas emocijas tiek ne tikai izrakstītas vārdos, bet arī definētas mūzikas skaņās - melodijā, kas ir melodiska vai ritmiska, noskaņā, kas ir minorīga vai mažorīga, un tā tālāk.

Kādi ir tavi iecienītākie pasākumi, kurus apmeklē? Vai tu dod priekšroku koncertiem, festivāliem, teātra izrādēm vai citiem kultūras notikumiem?

Jāteic, ka pēdējā laikā esmu apmeklējusi diezgan maz pasākumu. Man noteikti patīk tie pasākumi, kuros ir dzirdami, redzami vai satiekami savējie. Festivāli priekš manis kā skatītāja īsti nav piemēroti, jo tāda liela burzma un ballēšanās starp nepazīstamiem cilvēkiem nav priekš manis. Koncerti un teātra izrādes ir pasākumi, kurus apmeklēju ļoti labprāt. Mani vismīļākie pasākumi ir tie, kuros arī pati varu izklaidēt un iepriecināt skatītājus un klausītājus.

Kā tu izdomā konceptus saviem videoklipiem? Vai sadarbojies ar režisoriem, vai jau iepriekš tev ir skaidra vīzija?

Mūzikas videoklipi ir vēl viena šķautne, kurā varu izpaust savu radošo potenciālu un nodot dziesmas stāstu vēl precīzāk, maksimāli to pietuvinot savam dzīves un dziesmas stāstam. Reizēm ir prieks sadarboties arī ar profesionālu režisoru, saliekot idejas kopā un iegūstot tādu vidusceļu dziesmas videoklipam, taču ne vienmēr režisori ir elastīgi un pakļāvīgi manām idejām, tādēļ viens no maniem nākotnes mērķiem ir apgūt šo profesiju profesionālākā šķautnē.

Kuru no tavām oriģināldziesmām tev patīk izpildīt visvairāk un kāpēc?

Iespējams, ka “Sīknauda”, jo tā atšķirībā no pārējām ir melodiski visvieglākā. Nez kādēļ man vienmēr sanāk sarakstīt melodiski diezgan grūtas dziesmas, taču lipīgas; kā arī daudzas no dziesmām, izpildot koncertos, pieprasa diezgan daudz enerģijas un emocionālās kapacitātes. “Sīknauda” tādā ziņā ir diezgan plūstoša un relaksējoša, bet saturiski ne mazāk svarīga kā citas.

Ja tev būtu jāiepazīstina sevi ar kādu no savām dziesmām, kura tā būtu un kāpēc?

Ja godīgi, tādas vienas dziesmas nemaz nav, kura no A līdz Z mani raksturotu. Katrā dziesmā ir pa druskai. Kā pirmo dziesmu es varu minēt “Sasistie trauki”, jo tā ir viena no retajām, kura nav par attiecībām, bet gan par manu iekšējo emocionālo stāvokli, kurš reizēm ir dikti depresīvs un pašaizliedzīgs. Dziesma “Marionete” ļoti raksturo to, ka iemīlēšanās stadijā es reizēm varu būt dikti “akla” un otram ziedoties pārāk daudz. Kompozīcija “Bez skābekļa” vēsta par to, ka man attiecībās ļoti svarīga ir komunikācija; ignorēšana no otra cilvēka ir liels “sarkanais karogs” priekš manis. Dziesma “Pulksten 12” pauž stipras iemīlēšanās sajūtas, taču atšķirībā no dziesmas “Marionete”, tās ir pozitīvas. Kā jau esmu minējusi, ja iemīlos, tad no visas sirds, un ja sanāk vilties, tad sāpēs arī ir līdz pašiem sirds dziļumiem. Līdz ar to tie, kuri manu daiļradi pārzina vairāk, zina, ka man tomēr ir vairāk skumjo nekā priecīgo dziesmu, jo uz šī bēdu viļņa nereti ir vieglāk radīt kaut ko jaunu. Līdzīgi kā dzīvē - kamēr ir labi, tu vienkārši dzīvo un baudi, bet tad, kad paliek sliktāk, sāc novērtēt tos brīžus, kad bija labi, un skumt par to, ka tagad ir slikti.

Noklausies Dionas jaunāko dziesmu “Atpakaļ sauc”

Esam dzirdējuši, ka tev ir talants jodlēšanā. Kā tu atklāji šo prasmi? Vai plāno izmantot to kādā no savām dziesmām?

Jā, šis laikam ir viens no maniem divainākajiem talantiem. Ja pat ikdienā to nedaru, pēc laika balssaites atceras šo jodelēšanas prasmi, bet tas, protams, nebija tā, ka es piedzimu un uzreiz prastu jodelēt. Kad man bija kādi 7 vai 8 gadi, es skatījos talantu šovu, un tur bija viena meitene, kura dziedāja dziesmas, kurās bija arī jodelēšanas motīvi, un man dikti iepatikās, kā viņa jodelēja. Viņas uzstāšanos YouTube skatījos un mēģināju atdarināt tik daudz reižu, līdz pati iemācījos jodelēt. Tīņu gados gan šī jodelēšana bija vairāk kā mīnuss nevis plus, jo arī meitenēm ir balss lūzumi; līdz ar to man bija jāiemācās savu vokālu kontrolēt vēl vairāk, jo līdz ko dziedi nepiedomājot, nejaušos brīžos varēja sanākt arī kāds jodelējiens, kas nebūt neizklausījās labi. Jā, esmu domājusi arī par kādu dziesmu, kuru es varētu uzrakstīt ar jodelēšanas motīviem, taču līdz šim tāda vēl nav tapusi.

Vai tev ir kāds radošs projekts, kuru tu vēlētos īstenot ārpus mūzikas? Varbūt kino, teātris vai kādā citā joma?

Jā, protams. Man ir daudz un dažādi projekti, kuros es vēlētos iesaistīties. Kā jau pēdējā laikā esmu minējusi, viens no maniem nākotnes sapņiem ir apvienot dziedātājas karjeru ar kino aktrises karjeru, līdzīgi kā šobrīd apvienoju dziedātājas karjeru ar satura veidotājas karjeru. Šobrīd lielas cerības uz kino aktrises profesiju nelieku, pagaidām tikai sapņoju un nezinu, ar ko lai sāk, taču ceru, ka pienāks arī īstais brīdis un laiks šai lietai.

Ja būtu iespējams atgriezties atpakaļ laikā, kad biji maza meitene, kādu padomu tu sev iedotu?

Mazajai Dionai es uzliktu roku uz pleca un teiktu, ka viss izdosies, nepadodies. Tāpat kā toreiz, kad biju maza, man bija bail par sapņiem, kuri jau tagad ir realizējušies, tā arī tagad man ir bail par tiem sapņiem, kuri vēl nav realizējušies.