Kā izvēlējāties grupas nosaukumu?
Grupas pirmssākumos nosaukums bija Tu’n’es. Tolaik spēlējām populāru dziesmu kaverus un uzstājāmies dažādos skolu pasākumos. Tajā laikā tas šķita ļoti atbilstošs nosaukums, bet kaut kur iekšā jau sēdēja doma par nosaukuma maiņu uz The Tunes tad, kad pāriesim uz oriģinālmūziku. Ilgi tas nebija jāgaida, pārsaucāmies un tapa arī pirmās tagadējā logo versijas. Pati ideja par nosaukumu The Tunes gan ir ienākusi pavisam spontāni. Līdz vienai simtprocentīgai versijai nemaz neesam nonākuši paši, bet viens no iemesliem varētu būt Rīgā manīts grafitti “Tune”. Tolaik tas kaut kā nosēdās atmiņā, un iespējams uzpeldēja vajadzīgajā brīdī. Starp citu, interesanti, ka viens tāds grafitti atrodams arī pavisam netālu no mūsu mēģinājumu telpas Vecrīgā.
Kādi ir bijuši galvenie izaicinājumi, uzsākot jauno projektu “The Tunes”?
Šeit droši vien varam iedalīt divas uzsākšanas. Pirmā bija grupas dzimšana (ar tā laika nosaukumu Tu’n’es). Tad protams izaicinājumi izpaudās neziņā un bieži vien arī šaubās par to, kā un ko darīt labāk. Kad sākām rakstīt savas pirmās kompozīcijas, bieži vien prasmes netika līdzi idejai, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc debitējām publiski pēc salīdzinoši ilgas pastāvēšanas. Bija vēl jāpastrādā un jāizkopj mūsu dziesmas līdz līmenim, kad tās varam baudāmā formā pasniegt klausītājam gan ierakstā, gan no skatuves. Ja pašā sākumā nebijām par to pārliecināti, tad šī gada februārī jau bijām tam gatavi uz 110%. Februāris arī būtu tā otra uzsākšana - beidzot izlaidām mūsu debijas singlu Range un kļuvām par ciemiņiem tur, kur klausītājs mūs vēlas dzirdēt. Būtiskas izmaiņas protams ieviesa arī izmaiņas sastāvā, kas līdz šim bija kļuvis par visai sarežģītu tematu. Pagājušā gada rudenī mums pievienojās bundzinieks Matīss Kokins, kas arī ievērojami palīdzēja noslēgt vienu ciklu, un sākt jauno. Beidzot nokomplektējām sastāvu, ar kuru spert nākamo soli šķita stabili un pārliecinoši.
Kā jūs raksturotu gaidāmā debijas albuma “Range of Discovery” skanējumu un lirisko vēstījumu?
Pirmajam albumam tematiski esam izvēlējušies nodot novēlējumu nebaidīties. Range of Discovery būs stāsts par drosmi iepazīt sevi un iepazīties ar pasauli sev apkārt. Apjaust savas un šīs pasaules robežas un saprast, ka kā vienas, tā otras ir apgāžamas. Dziesmu vārdos esam iekapsulējuši emociju, kas pār mums valdīja rakstīšanas brīdī, un ticam, ka mūsu klausītājs varēs šo kapsulu atvērt un sajust to, ko jutām mēs paši. Tomēr, ja runājam par pašu stāstu, tad to klausītājs varēs papildināt pats, iekrāsojot to tādās krāsās, kādās liksies pareizāk. To mēs redzam kā vienu no The Tunes mūzikas burvībām - teikuma beigās protam atstāt daudzpunkti…
Kā norit dziesmu rakstīšanas process?
Visbiežāk ar kaut ko jaunu mēģinājumos mūs pārsteidz ģitāru departaments - Varis Vilciņš un Daniels Bērziņš. Viņi bieži vien piegādā pamatu jaunām idejām, un tad jau slēdzamies tām klāt visi kopā. Līdz galam dziesmas novedam jau kā grupa The Tunes, visi kopā, un tā arī dalām šo dziesmu titrus. Dienas beigās visi ieliekam trūkstošu puzles gabaliņu vietā, kur nekas cits nederētu. Savs redzējums par lietu kārtību ir ģitāristiem/vokālistiem Varim un Danielam, savs izteikts rokraksts ir basģitāristam Rihardam Uzticam, un viņu ritma grupā lieliski iemanās papildināt Matīsa Kokina bungu partijas. Strādājam kā viena mašīna, neizdalām, kurš ritenis konkrētā brīdī griezies vairāk vai mazāk - bez visu četru iesaistes mēs tāpat nebrauktu.
Kādi ir jūsu lielākie muzikālie iedvesmas avoti un kā tie ietekmē jūsu darbu?
Šeit katram no mums bilde ir citādāka. Varis Vilciņš ir atradis kombināciju starp ģitāras skanējuma iedvesmu no Arctic Monkeys, Pink Floyd un Jimi Hendrix, bet skatuves tēlā līdzības rod ar Chris Martin (Coldplay) un James Hetfield (Metallica). To arī var novērot viņa izpausmē koncertos. Pats Varis atzīst, ka šie iedvesmas avoti ļauj atvērties veidos, ko citādi varbūt sev aprobežotu pats, un sniedz iespēju pateikt līdz galam kādu elku iesāktu teikumu.
Daniels Bērziņš smeļas idejas klasiskajā rokā un ikdienā daudz klausās AC/DC, Led Zeppelin, Black Sabbath un citus leģendārus vecmeistarus. Kopumā gan Danielu būtu pagrūtāk noraksturot ar vienu konkrētu definīciju, viņš grupā kļuvis par tādu kā Džokera tēlu - nekad nav iespējams paredzēt, ko viņš izdarīs koncertā, intervijā vai citur, bet vienmēr zini, ka viņa parādīšanās būs kaut kas izcils un negaidīts.
Viena no neizprotamākajām mūzikas gaumēm laikam varētu būt Matīsam Kokinam, ko viņš arī neslēpj. Viena divdesmit minūšu brauciena laikā no mēģinājuma uz mājām viņam var skanēt viss, sākot no pār-okeāna hiphopa, līdz pat vieglam vācu šlāgerītim, pa vidu vēl uztaisot pa pieturai latviešu jaunajā mūzikā un savu citu grupu Revolvika un Midnight Projects jaunierakstīto demo kaudzēs. Tas arī nolasās viņa skatuves tēlā, kur par neatņemamu koncerttērpa sastāvdaļu kā saistošais elements kļuvis ap kaklu apliktais rožu kronis.
Kārtību ritma grupas gaumē tomēr ievieš Rihards Uztics. Lai arī žanru izvēle arī viņam ir raiba, tomēr ir skaidrs, ka viņš zina, ko vēlas dzirdēt un kur inspirēties. No ārzemju mūzikas Rihards dala mīlestību pret to pašu Pink Floyd, Nirvana un Bob Dylan, bet tajā pašā laikā daudz jauna saskata arī vecajos Raimonda Paula ierakstu krājumos. Iespējams daļu no motivācijas turpināt augt mūzikā devusi tieši viņa interese ieklausīties draugu izveidotajās grupās, piemēram, Embark. Šajā gadījumā par labu laikam nāk nevis Peer Pressure, bet tieši pretēji - Peer Motivation.
Kā jūs sagatavojaties koncertiem, un kādi ir jūsu rituāli pirms uzstāšanās?
Gatavojoties koncertiem, protams lielu daļu mēģinājumu aizņem kļūdu labojums - cenšamies piefiksēt lietas, ko varam darīt veiksmīgāk un to arī ievērojam. Tāpat, protams, būtiski ir izveidot konkrētajam koncertam atbilstošu programmu. Vienu brīdi bija tā, ka divreiz nedēļā uzstājāmies kādā no Rīgas pasākumiem, un tad jau bija jāsāk domāt, kā lai uzstāšanos padara interesantu arī tiem klausītājiem, kas uz mūsu koncertiem nāk regulāri. Tad nu domājam jaunus elementus, lai interesanti būtu visiem, tajā skaitā arī mums pašiem. Ieiet rutīnā ir ļoti viegli, bet tad to jūt arī klausītājs. Tādu konkrētu rituālu tieši pirms kāpšanas uz skatuves gan mums nav. Gatavojamies katrs pa savam, iesildāmies, pabūstam klusumā vai tieši pretēji - parunājamies ar ilgāk nesatiktiem klausītājiem. Tad uz īsu brītiņu sanākam kopā, novēlam viens otram labu koncertu un uz stundu kļūstam par nesadalāmu veselumu.
Sastāvā “Tu’n’es” uzstājāties arī ar dziesmu kaverversiju programmu. Vai uzstājoties gadījās arī kādi kuriozi?
Spēlējām koncertu Lauberē, un laikam bijām saslēguši tik daudz visa kā, ka vienā brīdī koncerta vidū visai ēkai izsita korķus. Tad nu bija jāiziet no situācijas - visi tik tikko ieskrējušies, bet zālē pilnīga tumsa. Neatceramies, kā īsti to izdevās atrisināt, bet Lauberē vēlaizvien esam gaidīti viesi.
Vai ir kāds mūzikas žanrs, kuru jūs nekad neizpildītu, un kāpēc?
Primāri protams esam nofokusējušies uz rokmūziku, bet ik pa laikam iestrādājam tajā elementus no citiem žanriem. Range ir iekļauti blūza elementi, Mercy Rihards Uztics ir iešpricējis šo to no modernas elektroniskās mūzikas, un mūsu vienīgais šībrīža dubultsingls Vasaras Prāts / 14 Reasons to Love ir ar izteiktiem popmūzikas elementiem. Laikam nav tāda žanra, pret ko esam kategoriski pret. Varbūt cenšamies speciāli neiet komerciālo ceļu, bet izvairīties no kāda mūzikas veida tikai tāpēc, ka mums tas mazāk patiktu, īsti neredzam iemeslu.
Kāds ir jūsu kā grupas lielākais mērķis/sapnis mūzikas industrijā?
Kādu dienu dzirdēt cilvēkus runājam “vai jūs zinājāt, ka tie džeki ir no Latvijas?!”. Mēs gribētu izcelties kā latvieši to atsevišķi neuzspiežot - radīt iemeslu citiem to noskaidrot un uzzināt pēc pašu iniciatīvas. Ļoti ceram, ka tas notiks tieši ģitārmūzikā - varbūt varēsim būt viļņa augšā, kad tas beidzot ieskriesies ar pilnu jaudu.
Vai ir kādi hobiji vai intereses, kas jūs aizrauj ārpus mūzikas un palīdz jums atpūsties vai gūt iedvesmu?
Arī šeit droši vien nav vienas veiksmes receptes. Tas var mainīties ļoti sezonāli un individuāli. Kādam no mums tas ir sports, kādam tā ir citu stāstu uzklausīšana grāmatu vai filmu formātā, tāpat tā var būt arī atpūta, dodoties kādā tuvākā vai tālākā izbraucienā. Katrā ziņā, noteikti redzam to kā vajadzību uzturēt intereses arī ārpus skatuves un mēģinājumiem, lai neizdegtu ātrāk nekā atnāk mūsu iespēja.
Kādus izklaides pasākumus jums patīk apmeklēt? Vai ir kāda īpaša vieta Rīgā, ko ieteiktu mūsu lasītājiem?
Mūsu vidū īpašu mīlestību guvuši klusāki lokāli. Regulāri koncertējot, kaut kā nonākam pretēji ierastajam iespaidam, ka mūziķi mīl skaļas ballītes un cilvēku pūļus. Mums tas laikam ir tieši otrādi, izvēlamies vietas, kur var pabūt ar sevi, vai parunāties šaurā draugu lokā. Laikam pieminēšanas vērtas ir tādas vietas kā Vinilbārs un Nurme Brewery, bet mēdzam apmeklēt arī citas vietas, kur nomainīt skaļo vidi pret mierīgāku atmosfēru.
Seko līdzi “The Tunes” aktivitātēm šeit
